Kā es sāku skriet..

Sveicināts, Lasītāj!

Mani sauc Kristaps, un es vēlos padalīties ar savu stāstu. Tā ir mana personīgā pieredze, kas mainīja manu dzīvi un redzējumu pēdējo četru gadu laikā. Būtībā tas bija veids, kā es iepazinu sevi no puses, kuru es vēl nebiju atklājis.

Mans ceļš uz sevis pilnveidošanu fiziski un emocionāli aizsākās mazā ciematiņā Smiltenes novadā. Skriešana kļuva par manu viskaislīgāko aizraušanos. Es devos uz savu pirmo nometni pirms 4 gadiem jūlijā – Grundzālē, tur skriešanas pasaule man atspoguļojās citā gaismā. Toreiz man bija 21 gads. Iepriekš, ja neskaita obligāto skriešanu skolā, tā īsti nebiju skrējis. Var pat sacīt, ka skriešana ļoti nepatika un visus, kas skrien uzskatīju par dīvaiņiem.

Nometne noritēja 5 dienas un tā proporcionāli sastāvēja no intelektuālām un fiziskām nodarbībām (arī skriešanas, taču galvenais uzsvars uz to nebija likts). Pārbraucot mājās, pēc šīs piecu dienu nometnes, iekšēji kaut kā pietrūka, lai diena būtu nodzīvota pilnvērtīgi. Tā es izdomāju, ka pietrūkst sportiskas aktivitātes, sašņorēju savus sporta apavus un devos nelielā skrējienā. Pirmais skrējiens beidzās pēc 18 minūtēm un noskrietiem 3.3 kilometriem. Sajūtas nebija īsti patīkamas, drīzāk tās šķita pat briesmīgas un tajā brīdī domāju, ka nekad vairs nedošos skriet. Taču tautā runā: “Nekad nesaki nekad!”

Lai arī tajā brīdī nesapratu kādēļ vajadzētu skriet, taču nekas prātīgāks par skriešanu, kā fizisku aktivitāti man nebija padomā.

Taču, kad bija pagājušas 24 stundas, un atkal man iekšēji pietrūka aktīvas fiziskās izlādes, lai diena būtu pilnvērtīga, sašņorēju savus apavus un devos skriet. Tika pievarēta līdzīga distance kā pirmajā skrējienā un sajūtas nemainīgi noturīgas. Joprojām skriešanu uzskatīju par bezjēdzīgu laika pavadīšanu. Bija arī dienas, kad man nepietika laika skriešanai. Aptuveni divu mēnešu laikā izmainījās mana attieksme. Saskatīju skriešanā kaut ko foršu un skrējieni arī vairs nelikās bezjēdzīgi un nogurums pakāpeniski mazinājās. Pat šķita, ka pēc katra skrējiena radās pozitīva enerģija un veidojās padarīta darba sajūta.

Foto: Kristapa personīgais arhīvs

Tā pamazām, paaugstinot savas prasības pret noskrieto attālumu, biju izaudzis līdz 5 kilometru distancei. Tādu distanci es skrēju tik ilgi, līdz kļuva garlaicīgi. Pietrūka izaugsmes un tādā rutīnā pietrūka arī izaicinājuma. Tad pamazām kāpināju distances garumu. Nākamais solis bija 7.7 kilometru slieksnis. Arī tas ar laiku kļuva neinteresants. Dienā, kad sasniedzu 10 kilometru robežu, likās, ka tā ir mana kalna virsotne un garāku distanci neskriešu. Tomēr tas nebija uz ilgu laiku, jo jau pēc neilga laika tika skriets pāri 10 kilometru robežai. Tā es pusgada laikā, kopš sāku skriet, attīstīju distanci un skrēju līdz 18 kilometru virsotnei. Vidēji vienā skrējienā pieveicu ap 7 kilometriem. Jau biju nonācis līdz sajūtām, ka skrēju, jo skriešana atbrīvoja negatīvās emocijas un uzlādēja pozitīvas. Man vienkārši patika skriet.

Neiztika bez izaicinājumiem. Skrējienu, ar kuru man noslēdzas nozīmīgais attīstības posms skriešanā, var dēvēt „nezinu, kāpēc bija jāskrien apkārt Ķīšezeram”… Bez liekas gatavošanās es skrēju un gandrīz apskrēju apkārt. No 30 kilometriem pievarēju 26 kilometrus. Tā bija reize, kad mani pārņēma tik pretrunīgas izjūtas par skrējienu, no vienas puses bija nedaudz rūgtums, ka pietrūka tik maz. Taču no otras puses manī viļņojās gandarījums par lielo attālumu, ko man izdevās pieveikt.

Foto: Kristapa personīgais arhīvs

Pienāca tas brīdis, kad man sāka zust interese par skriešanu, rezultātā skrēju arvien retāk. Skrējiena maršruts sāka atkārtoties, kas pēc ilgāka laika noveda pie tā, ka skriešanai atvēlēju arvien mazāk un mazāk laika. Reiz pat pusgadu nebiju vilcis sporta apavus, lai dotos kārtējā skrējienā. Par laimi, vēl pirms biju pilnībā pakāris kedas, nejauši uzgāju tādu skriešanas pasākumu kā „Stirnubuks”. Pateicoties šim skriešanas seriālam, 2016. gada beigās atdzima vēlme skriet. Tā bija pavisam cita skriešana. Šoreiz skriešanai bija jābūt mērķtiecīgai. Mērķis bija pavisam vienkāršs – noskriet visus posmus un tos noskriet visgarākajā distancē. Lai varētu noskriet 28 kilometrus, dažos posmos pat 35 kilometrus, vajadzēja regulārus treniņus. Un tā pērnā gada pirmajā dienā sāku savu jauno skriešanas dzīvi un skriešanas seriāls kļuva par manu dzīvesveidu. Tad es nospraudu sev pirmos nopietnos mērķus skriešanā. Viens no mērķiem – noskriet savu pirmo ultramaratonu. Šo mērķi es sasniedzu pagājušā gada novembrī, kad 50 kilometrus pieveicu nepilnās 5 stundās.

Šogad mērķi ir vēl lielāki. Spilgtākie ir skrējiens Rīga-Valmiera, Cēsis ECO Trail un Siguldas kalna maratons.

Foto: Kristapa personīgais arhīvs

Katrs skrējiens ir kā stāsts. Ar nospraustu mērķi – šķietamo “Neiespējamo misiju” un cīņu, lai galamērķi sasniegtu. Ar izaicinājumiem bagāts piedzīvojums, kas katru reizi sagādā pārsteigumus. Stāsts par prāta uzstādītajām barjerām un mērķi. Stāsts par mērķi un cīņu ar sevi, lai to sasniegtu. Stāsts ir par uzvaru un prieku, tur nav labo un slikto. Tas ir kā teicienā… katrs savas laimes kalējs. Esmu atradis savu vietu skriešanas lauciņā. Pašlaik ir grūti iedomāties savu dzīvi bez skriešanas. Šodien es varu teikt, ka man patīk skriet… Daudz skriet.

Ar cieņu,

Kristaps no

Xnet komandas

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.